Zelta vārti: Kas tie bija un kāpēc izzuda?

Atceries Zelta vārtus futbolā? Kādreiz tie tika slavēti kā galvenie spēļu iznākumu noteicēji, un to mērķis bija padarīt jau tā skaisto spēli vēl aizraujošāku. Taču tā vietā, lai rosinātu uzbrūkošu spēli, tas bieži vien noveda pie dīkstāves papildlaikā, komandām baidoties, ka viena liktenīga kļūda visu izbeigs.

Zelta vārtu ideja nav nekas jauns, jo patiesībā tā aizsākās jau futbola pirmsākumos. 1867. gadā, “Youdan” kausa izcīņas laikā, noteikums bija ārkārtīgi vienkāršs: uzvar tā komanda, kura pirmā papildlaikā gūst vārtus (toreiz tas ilga 60 minūtes).

Ap 20. gadsimta beigām, kad FIFA, cenšoties iedvest dzīvību starptautiskā futbola arvien vairāk pieaugošā aizsardzības stilā, Zelta vārtiem tika nolemts dot vēl vienu iespēju. Pirmo reizi tie tika ieviesti 1993. gada FIFA Jaunatnes Pasaules kausa izcīņā, kur austrālietis Entonijs Karbons ierakstīja savu vārdu vēsturē kā pirmais zelta vārtu guvējs.

Zelta vārti ieguva lielākus apgriezienus pēc blāvā neizšķirta ar 0:0 1994. gada Pasaules kausa finālā starp Brazīliju un Itāliju, kur rezultāts tika izšķirts ar 11 metru soda sitieniem. Toreizējais FIFA prezidents Zeps Blaters, atspoguļojot toreizējo noskaņojumu, žēlojās: “Mēs neesam apmierināti, un komandas nav apmierinātas ar iespēju izpildīt soda sitienus, tomēr mums ir jānoskaidro uzvarētājs”.

Tādējādi Zelta vārti lēnām, bet pārliecinoši nostiprinājās, un 94./95. sezonā tos jau pieņēma Anglijas FA, kā rezultātā Pols Teits Līgas kausa finālā 103. minūtē guva uzvaras vārtus sava kluba Birmingemas “City” labā.

Pēc tam UEFA sekoja šim piemēram, izmantojot Zelta vārtus EURO un Eiropas sacensībās, bet ne Čempionu līgā.

Plašāka pasaule pirmo reizi varēja izjust Zelta vārtus EURO 1996 finālā, vācietim Oliveram Bīrhofam kļūstot par varoni (vai ļaundari, atkarībā no tā, kuru izlasi atbalstīji) ar vārtiem pret Čehiju.

1998. gada Pasaules kausā un EURO 2000 ietvaros visvairāk no šī noteikuma labumu guva Francija, Zelta vārtus gūstot Lorānam Blānam, Zinedinam Zidānam un (iespējams, vissvarīgāk) Davidam Trezegē, kas palīdzēja izlasei izcīnīt otro titulu pēc kārtas.

Tomēr, lai arī cik aizraujoši šie momenti bija, Zelta vārtiem bieži bija pretējs efekts, nekā bija iecerēts. Komandām baidoties ielaist vārtus, papildlaikā tās spēlēja daudz piesardzīgāk, kas nebija gluži tas, ko FIFA bija gaidījusi.

Līdz ar to 2002. gada Pasaules kausa izcīņā Zelta vārti jau bija ceļā uz izzušanu, taču ne pirms daži pastarīši tos paspēja izmantot, lai pabojātu turnīru spēcīgākām izlasēm. Pateicoties Zelta vārties, gan Senegāla, gan Dienvidkoreja iekļuva turnīra ceturtdaļfinālā, bet Turcijas spēlētājs Ilhans Mansizs guva vienus no pēdējiem zelta vārtiem vēsturē, kas palīdzēja izslēgt Senegālu.

Patiesībā pēdējie Zelta vārti starptautiskajos turnīros tika gūti gadu vēlāk, 2003. gada Pasaules kausa izcīņā sievietēm, kad vāciete Nia Kunzere ar savu izlasi uzvarēja finālā pār Zviedriju.

Taču, kad šis noteikums beidzot tika anulēts, daudzi priecājās, tostarp vēlākais Francijas galvenais treneris Raimonds Domeneks, kurš sacīja: “Esmu ļoti apmierināts ar šo lēmumu. Pirmo reizi Zelta vārtus redzēju Monpeljē 1994. gadā, U-21 Eiropas čempionāta spēlē starp Itāliju un Portugāli. Beigās jutos ārkārtīgi slikti par [Luisu] Figu un viņa komandas biedriem. Pēc Zelta vārtiem uzvaru guva itāļi. Tas sportam izdarīja netaisnību”.

Otmārs Hicfelds, kurš tolaik bija Minhenes “Bayern” treneris, arī svinēja Zelta vārtu anulēšanu. “Es nekad neesmu bijis Zelta vārtu cienītājs. Kad pienāk papildlaiks, Tev ir 30 minūtes, lai izšķirtu spēles likteni; Zelta vārti ne vienmēr ir bijuši godīgi. Viens sitiens un viss ir beidzies. To nodošana metāllūžņos bija laba ideja”.

Taču, pirms tas tika pilnībā likvidēts, FIFA izmēģināja arī Sudraba vārtus. Šī variācija iedzinēju komandai deva laiku līdz 15 minūšu pagarinājuma beigām, lai panāktu izlīdzinājumu, taču tā bija vēl mazāk populāra un tika izmesta mēslainē jau pēc viena turnīra.

Tomēr pasaulei izdevās redzēt vienus Sudraba vārtus Euro 2004 laikā, kad Traianos Dellas guva vārtus Grieķijas izlases labā pusfinālā pret Čehiju. Ironija: tie galu galā izrādījās kā Zelta vārti, jo Dellasa sitiens ar galvu notika 105. minūtē jeb papildlaika pirmā puslaika pašā pēdējā minūtē.

Līdz 2004. gadam gan Zelta, gan Sudraba vārti tika izmesti futbola vēstures mēslainē – dīvainā kārtā izņemot NCAA, kur šis noteikums bija spēkā līdz pat 2022. gadam, izšķirot vairākus koledžas čempionātus.

Bonusa stāsts: Zelta vārtu neprāts

Nejautā, kāpēc, bet 1994. gada Karību kausa izcīņas laikā kāds nolēma noteikumu krājumam pievienot dīvainu pavērsienu: Zelta vārti tiks uzskatīti par dubultiem vārtu guvumiem.

Lūk, kā tas notika: Kvalifikācijas pirmajā kārtā Puertoriko pamatlaikā ar 1:0 uzvarēja Barbadosu, izcīnot tiešu uzvaru. Bet, kad Grenāda uzvarēja nākamajā mačā pret Puertoriko ar vieniem vārtiem papildlaikā, viņiem tika ieskaitīta uzvara ar 2:0.

Tas nozīmēja, ka Barbadosai savā pēdējā mačā bija jāuzvar ar divu vārtu pārsvaru pret Grenādu, lai tiktu tālāk. Viņi atradās vadībā ar 2:0 līdz pat 83. minūtei, kad Grenādas izlasei izdevās atgūt vienus vārtus.

Ar muguru pret sienu Barbadosas futbolisti saprata, ka varētu neiegūt izšķirošos trešos vārtus, tāpēc izdarīja ko neiedomājamu – apzināti sita bumbu paši savos vārtos, panākot 2:2 un piespiežot papildlaiku.

Kāpēc? Jo papildlaikā vieni Zelta vārti viņiem automātiski nodrošinātu nepieciešamo divu vārtu starpību.

Grenādas futbolisti ātri vien to saprata un nolēma paši gūt autogolu, jo zaudējums ar vienu vārtu starpību ļautu viņiem doties tālāk. Tas noveda pie sirreālas ainas, kurā Barbadosas spēlētāji aizsargāja gan savus, gan Grenādas vārtus, lai novērstu vārtu guvumu!

Beigās Barbadosai izdevās spēli iebīdīt papildlaikā, kur viņi guva sev nepieciešamos Zelta vārtus, uzvarot ar 4:2 un iekļūstot nākamajā kārtā.