Rožerio Seni ir starp rezultatīvākajiem spēlētājiem Sanpaulu kluba vēsturē ar 131 vārtu guvumu. Avots: Wikimedia Commons / Ramthum

Kad vārtsargi gūst vārtus: Brazīlietis un pasaules čempions ar 131 vārtiem

Futbols OlyBet 05.06.2024

Vārtu gūšana futbolā ir īstena māksla, ko, protams, vislabāk spēj realizēt uzbrucēji. Tomēr arī dažiem pussargiem un aizsargiem tas padodas nenoliedzami labi. Atcerēsimies, ka ar šādu aizsargu sarakstu jau esam Tevi iepazīstinājuši agrāk tepat Olybet.TV.

Tomēr dažkārt var gadīties, ka uz tablo parādās arī vārtsarga vārds, un tas nav saistīts ar vārtu guvumu savos vārtos. Tieši tāpēc mēs nolēmām iepazīstināt Tevi ar neparasti rezultatīviem vārtsargiem kā daļu no citas desmit rakstu sērijas.

1. vieta – Rožerio Ceni (131 vārti)

Rožerio Seni bija īpašs futbolists daudzējādā ziņā. Laikā, kad nauda arvien vairāk nosaka to, kas notiek futbola pasaulē, brazīlietis bija piemērs tam, ko par naudu nevar nopirkt. Viņš bija lojāls! Tikpat uzticīgs kā Raiens Gigss, Frančesko Toti vai Džeimijs Karagers, kuri līdzīgi savas karjeras laikā valkāja tikai viena kluba kreklu.

Seni lojalitātes avots bija São Paulo, kura rindās viņš sāka spēlēt 1990. gadā un karjeru beidza ceturtdaļgadsimtu vēlāk. Kopumā viņš šajā laikā klubu pārstāvēja 1238 mačos, apsteidzot pat Pelē.

Tomēr Seni stāstu vēl retāku padara fakts, ka viņa 1238 mačos vārtsargs guva arī 131 vārtus: 61 no brīvsitieniem, 69 no soda sitieniem un vienu no atklātas spēles. Bet patiesībā Seni apbrīnojamais ceļojums varēja beigties ilgi pirms tā sākuma…

Starp vārtu stabiem tēva dēļ

Kad Seni māte palika stāvoklī, ārsti viņai teica, ka tā ir ļoti augsta riska grūtniecība un ka drošāk būtu veikt abortu. Pēc pārrunām ar vīru, viņi nolēma tomēr turpināt grūtniecību, un tā 1973. gada 22. janvārī Paranas štatā, kas atrodas Brazīlijas dienvidos, pasaulē nāca mazais Rožerio.

Vēl bērnudārza vecumā – uzsvars uz vecumu, jo tolaik nabadzīgajā Brazīlijā bērnudārzu nebija daudz – ģimene pārcēlās uz Sinopas pilsētu Mato Groso štatā, un tieši tur Seni sāka apgūt futbola pamatus. Taču pirmais skolotājs nebija treneris, bet gan viņa tēvs Eirīds, kurš jaunībā pats bija vārtsargs.

Tieši tur mazais Rožerio aizsāka savu vārtsarga karjeru, taču jauniešu klasēs viņš reizēm darbojās arī kā malējais aizsargs. Tomēr galu galā viņa tēva griba ņēma virsroku, un Seni Sinop FC junioru treniņos pastāvīgi stājās starp vārtu stabiem.

1989. gadā, kad Rožerio bija 16 gadi, Sinop treneris jautāja viņa tēvam, vai viņa dēls varētu kļūt par pārstāvniecības komandas trešo vārtsargu. Viņa tēvs šo piedāvājumu kategoriski noraidīja. “Viņš tajā laikā strādāja bankā, bet čempionāts ilga veselus četrus mēnešus. Viņi gribēja, lai viņš pamestu darbu, bet es nevarēju to pieņemt, jo, ko tad viņš darīs, kad būs pagājuši šie četri mēneši?”.

Tas patiešām bija praktisks lēmums, jo, patiesību sakot, Brazīlija ir pilna ar tādiem futbola iesācējiem, kuri pamet savu pamatdzīvi, lai izmēģinātu veiksmi, taču viņiem neizdodas, un pēc tam viņiem nākas dzīvot īrētā mājā bez izglītības vai darba.

Likteņa dota iespēja

Taču liktenim priekš Seni bija citi plāni. 1990. gadā Brazīlijas bankā tika veikta restrukturizācija, kuras rezultātā tika atlaists pusaudzis Rožerio. Un, kad Sinop galvenais treneris atgriezās, lai vēlreiz apspriestos, ņemot vērā šīs ziņas, ģimenes galvai nebija citas izvēles, kā vien piekrist piedāvājumam.

Sinop rindās Seni sezonas pirmo pusi aizvadīja pienaglots uz rezervistu soliņa – spēļu dienās viņš pat nebija sastāvā. Bet, kad tika savainots komandas pirmais vārtsargs Marilija, Seni tika paaugstināts uz rezervistu soliņa. Un jau pašā pirmajā mačā, kad viņš bija rezervistos, savainojumu guva arī komandas sākumsastāva vārtsargs.

Pēkšņi visu skatieni bija vērsti uz 17 gadus veco Seni, kuram nācās uzvilkt cimdus spēles otrajā pusē. Jaunais vārtsargs izgāja laukumā un demonstrēja brīnišķīgu sniegumu, un ar šīm trīs ceturtdaļām no stundas pietika, lai viņš izpelnītos Sinop galvenā vārtsarga godu.

Ja tas izklausās pēc pasakas… savā pirmajā spēlē sākumsastāvā Seni arī atvairīja soda sitienu pēdējās minūtēs, palīdzot Sinop izcīnīt uzvaru. Un apmēram duci spēļu kārtu vēlāk virs viņu galvām tika pacelts Mato Grosso štata čempionu tituls.

Gadiem ilga gaidīšana Sanpaulu

Bet tad pienāca laiks, no kura Seni tēvam bija bail. Čempionāts bija beidzies un līdz ar to arī viņa dēla līgums. Protams, Sinop bija ieinteresēti turpināt ar viņu, bet tikai pēc astoņiem mēnešiem, kad sākās jaunā sezona. Bet tikmēr iztikas līdzekļi bija nepieciešami…

Seni tēvam izdevās sazināties ar São Paulo ar Sinop vadītāju starpniecību. Vārtsargs tur pavadīja tikai dažas dienas, pirms klubs piedāvāja viņam līgumu. Citiem vārdiem sakot, 1990. gada beigās Seni kļuva par Sanpaulu kluba spēlētāju.

Pirmos četrus gadus Seni tur pavadīja kā internātskolā: nevarēja atļauties uzturēšanās izdevumus, tāpēc viņš nakšņoja kluba stadionā. “Es tur biju neticami laimīgs”, viņš komentēja savus spartieša apstākļus.

“Es pamodos piecos no rīta, kad tīrīšanas brigāde mani aizveda uz treniņu laukumu. Es ierados pulksten sešos, pēc tam apsēdos uz dīvāna un gaidīju līdz 8:30. Tad sākās treniņi. Tomēr vienā brīdī [galvenais treneris] Telē Santanta ieteica man sākt trenēties papildus, tāpēc es sāku trenēties viens pats jau pulksten astoņos.

Traģiska autoavārija

Atskatoties atpakaļ, Seni ir sapratis, ka šis papildu darbs viņam bija izdevīgs, taču tobrīd tā nešķita. Toreiz viņš vēl bija tālu no Sanpaulu pārstāvošās komandas, jo pat U20 ieskaitē atpalika no sava konkurenta Alešandres, kurš bija gadu jaunāks. Taču 1992. gadā viss mainījās.

Proti, Alešandre gāja bojā autoavārijā. Traģiskais notikums pavēra durvis mūsu stāsta galvenajam varonim U20 izlasē, taču pats Seni vēlāk atzinis, ka Alešandre bijis talantīgāks vārtsargs par viņu, un, ja šis negadījums nebūtu noticis, viņa karjera varēja izvērsties pavisam citādāk.

Tās pašas sezonas beigās Seni kļuva arī par Sanpaulu pārstāvniecības komandas trešo vārtsargu un viņam izdevās ceļot kopā ar viņiem un redzēt, kā klubs tika kronēts par Dienvidamerikas čempionu un starpkontinentālajā kausā triumfēja pār FC Barcelona un AC Milan.

Bet tad kluba situācija sāka lejupslīdi. Laikā no 1994. līdz 1996. gadam São Paulo nokrita uz Brazīlijas līgas kopvērtējuma vidusdaļu, un spēlētāji sāka pamest komandu. Tādējādi 1997. gadā Seni beidzot pavērās durvis: viņš tika paaugstināts par komandas pirmo vārtsargu un aizstāvēja kluba vārtus 70 mačos. Sezona kopumā turpināja būt neveiksmīga, taču tam nebija nozīmes – Seni kāja jau bija durvīs.

Iniciators vārdā Murisija Ramalju

Runājot par Seni pēdu, tajā pašā sezonā viņš treniņos saviem draugiem demonstrēja, ko viņš prot, šaujot brīvsitienus sava prieka pēc.

Kad Murisijs Ramalju gadu vēlāk kļuva par Sanpaulu kluba galveno treneri, viņu aizrāva vārtsarga sitienu izpildīšanas prasmes un viņš lika Seni lika tās turpināt trenēt. Sešus mēnešus un aptuveni 15 000 treniņus vēlāk Seni kļuva par São Paulo brīvsitienu speciālistu.

Un mēs jau zinām, kas notika tālāk: Seni turpmākajās 18 sezonās kopā guva 131 vārtus. Viņa 60 brīvsitienus (viena trūkst) vari nobaudīt zemāk esošajā video.

2005. gadā Seni kopā ar Hosē Luisu Čilavertu varēja kļūt par otro vārtsargu vēsturē, kurš guvis “hat-trick”. Copa Libertadores izcīņas mačā pret Tigres viņš pretinieku vārtos raidīja divus brīvsitienus, bet papildminūtēs nopelnītais sods diemžēl satikās ar vārtu pārliktni.

Tas pats gads priekš Seni bija produktīvākais viņa karjerā. Proti, visās sacensībās kopā viņš trieca bumbu pretinieku vārtos 21 reizi. Ar viņa gūto vārtu palīdzību Sanpaulu klubam izdevās uzvarēt gan Paulistas štata čempionātā, gan Copa Libertadores (pazīstams arī kā Dienvidamerikas čempionu līga), gan klubu Pasaules kausa izcīņā.

Seni guva vārtus arī tur, kad pusfinālā viņš realizēja 11 metru soda sitienu pret Saūda Arābijas klubu Al-Ittihad. Diemžēl finālā pret Liverpool vārtsargs netika pie iespējas, taču ar savu sniegumu vārtos noturēja Anglijas klubu sausā, izpelnoties spēles labākā spēlētāja apbalvojumu.

To, ka Seni bija sasodīti labs vārtsargs, ilustrē arī tas, ka viņa trofeju skapī var atrast sešus Brazīlijas līgas labākā vārtsarga titulus. 2008. gadā viņam tika piešķirta arī “Bola de Ouro” jeb visas līgas labākā spēlētāja tituls.

Sarežģītas jūtas attiecībā uz izlasi

Ņemot vērā, ka viņš bija tik labs, šķiet dīvaini, ka vārtsargs Brazīliju pārstāvēja tikai 16 reizes. Taču tur savu lomu nospēlēja viņa attiecības ar galvenajiem treneriem, kas nebija tās siltākās. Galu galā Seni bija cilvēks, kurš par visu augstāk vērtēja lojalitāti – kāpēc gan citādi viņš pavadīja 25 gadus vienā klubā? Bet, kad uzraugi turpināja nedot viņam iespējas, Seni nolēma runāt.

Piemēram, 1997. gada Konfederāciju kausa izcīņas laikā viņš publiski kritizēja galveno treneri Mario Zagallo, kad viņam neizdevās sodīt spēlētājus, kuri joku dēļ noskuva matus pāris komandas biedriem. Saprotams, ka tas treneri nokaitināja, un Seni nebija nekādas darīšanas komandā, kas 1998. gadā devās uz Pasaules kausu.

2002. gadā Seni bija izlasē, bet toreizējais galvenais treneris Luiss Felipe Skolari deva priekšroku Markosam. Ņemot vērā, ka Brazīlija toreiz kļuva arī par pasaules čempioni, ir muļķīgi kritizēt šo lēmumu. Seni tam piebalsoja arī 2005. gadā. “Kāpēc es viņiem esmu vajadzīgs, ja viņi bez manis pat uzvarēja pasaules čempionātā? Šis [niecīgais valstsvienības labā aizvadīto spēļu skaits] nav nekas pārāk svarīgs” sacīja vārtsargs, uz kura kamīna joprojām gozējas Pasaules kausa zelts.

2006. gadā Seni jau atkal piedalījās Pasaules kausa izcīņā, bet šoreiz kā Didas dublieris. Tomēr viņam tika dota iespēja pēdējā grupas spēlē pret Japānu, kad viņš tika nomainīts 82. minūtē, Brazīlijai esot vadībā ar 4:1. Līdzjutējiem par nelaimi Brazīlija atlikušajā laikā nenopelnīja 11 metru soda sitienu, tāpēc Seni un neviens cits vārtsargs joprojām vēl nav guvuši vārtus Pasaules kausa finālturnīrā.

Kad vārtsargi gūst vārtus rakstu sērija: