Marsio savā dzimtenē Brazīlijā lutināja ar vārtu guvumiem gan no 11 metru soda sitienu atzīmes, gan brīvsitieniem. Avots: Atletico Goianiense

Kad vārtsargi gūst vārtus: Soda sitienu speciālists, kurš trenējās slepeni, neskatoties uz aizliegumiem

Futbols OlyBet 31.03.2024

Vārtu gūšana futbolā ir īstena māksla, ko, protams, vislabāk spēj realizēt uzbrucēji. Tomēr arī dažiem pussargiem un aizsargiem tas padodas nenoliedzami labi. Atcerēsimies, ka ar šādu aizsargu sarakstu jau esam Tevi iepazīstinājuši agrāk tepat Olybet.TV.

Tomēr dažkārt var gadīties, ka uz tablo parādās arī vārtsarga vārds, un tas nav saistīts ar vārtu guvumu savos vārtos. Tieši tāpēc mēs nolēmām iepazīstināt Tevi ar neparasti rezultatīviem vārtsargiem kā daļu no citas desmit rakstu sērijas.

7. vieta – Marsio (41 vārti)

Márcio Luiss Silva Lopes Santos Souza jeb vienkārši Marsio, kā viņu sauc Brazīlijā, savu futbola ceļojumu sāka Atlantijas okeāna piekrastē sava dzimtā štata Sergipes galvaspilsētā Arakaju, pilsētā ar 665 000 iedzīvotāju.

Tomēr mazākais Brazīlijas štats, kas ir uz pusi mazāks par Latviju ar platību 21 910 km2, viņam kļuva par mazu, un pusaudža gados Marsio iekrita divkārtējā štata čempiona Bahia Esporte Club acīs, kas tajā laikā darbojās pirmajā līgā.

Tieši šeit sākās Marsio profesionālā karjera ne tikai kā vārtsargam, bet arī kā brīvsitienu izpildītājam.

Seni un Čilaverts kā elki

“Viss sākās jaunieša gados, kad es vēl spēlēju Bahia rindās”, atcerās Marsio un kā svarīgus piemērus norādījis tautieti Rožerio Seni un paragvajieti Hosē Luisu Čilavertu. “Viņi bija tie, kas atvēra durvis ne tikai man, bet arī citiem vārtsargiem, lai viņi varētu izpildīt brīvsitienus”.

“Viņu iespaidots, būdams jauns, es praktizēju brīvsitienus sava prieka pēc, bet, kad kļuvu par profesionāli, [toreizējais treneris] Vadau ļāva man turpināt tos izpildīt”, viņš sacīja.

Jāatzīmē, ka Marsio to visu darīja treniņos, nevis mačos, jo viņam gluži vienkārši nesanāca pārāk daudz nospēlēt Bahia rindās. Proti, tajā laikā pamatvārtsarga lomu pildīja Emersons, kurš bija izcili stabils.

Marsio vienīgā iespēja uzradās, kad viņa vecākais kolēģis guva savainojumu. Līdz ar to pēc četrām sezonām viņa kontā bija 42 mači, kas jaunajam vārtsargam nepārprotami bija par maz. Tieši tāpēc viņš klusi sāka skatīties apkārt.

2006. gadā Marsio nolēma pāriet uz Fortaleza-CE, kas izrādījās ne pārāk veiksmīgs lēmums. Tur viņš sezonas laikā aizvadīja tikai divas spēles, tāpēc jau atkal nācās meklēt citu klubu. Tā nu Marsio nokļuva Atlético Goianiense, kura rindās viņš galu galā kļuva par leģendu.

Neatlaidība un pacietība atmaksājās

Liktenis paredzēja, ka Marsio savā pirmajā sezonā palīdzēja klubam izbeigt 19 gadus ilgušo titulu sausumu, palīdzot tam kļūt par Goias štata čempioniem. Tiesa, mūsu stāsta galvenā varoņa ieguldījums šajā zelta medaļā nebija pārāk liels, jo viņš lauvas tiesu no sezonas pavadīja uz rezervistu soliņa: laukumā viņš devās tikai piecos mačos. Tomēr tajos viņš vienmēr atnesa mājās trīs punktus!

Otrajā sezonā ar klubu Marsio nācās aprobežoties ar rezerves vārtsarga lomu – aizvadot kopā sešas spēles –, taču tajās viņam pirmo reizi izdevās līdzjutējiem demonstrēt savu slēpto talantu: spēju izpildīt brīvsitienus!

Proti, viņam tika dota iespēja mačā pret Vila Nova, un Marsio savus trenerus nepievīla, iegriežot bumbu (ar nelielas veiksmes palīdzību, kā viņš teica) tīklā! Publika un komandas biedri gavilēja, un tika likti pamati leģendas statusam.

Marsio vārtu guvumi:

“Galu galā es tiku iedrošināts Bahia labā turpināt izpildīt standartsituācijas, un, kad ierados Atlético, es vienkārši turpināju trenēties. Līdz brīdim, kad es sāku gūt vārtus!”, Markio atcerējās un atzina, ka Fortaleza mēģināja viņu novirzīt no šī ceļa.

“Galvenais treneris man īsti neļāva praktizēt brīvsitienus, taču es viņā neklausījos un turpināju to darīt slepeni. Es respektēju to, ka viņš man nedeva iespējas laukumā, bet treniņu aizliegumu – nē!”.

Paaugstināšana uz pirmo un čempionāta līgu

2008. gads Marsio gan nebija pārāk nozīmīgs, ja runājam par gūtajiem vārtiem. Tomēr viņa triumfēja Brazīlijas trešajā spēcīgākajā līgā (Serie C) ar Atlético un pacēlās uz pirmo līgu, kur mūsu stāsta galvenais varonis kļuva arī par pamatvārtsargu.

Tādējādi 2009. gadā Mársio un Atlético spēlēja B sērijā, kur viņiem veicās ārkārtīgi labi. Sezona noslēdzās ceturtajā vietā, kas nozīmēja, ka pēc 24 gadu pārtraukuma klubs tika pacelts uz valsts augstāko līgu!

Marsio ieguldījums šajā periodā? 37 spēles, neskaitāmi atvairīti sitieni un 3 vārti!

Valsts augstākajā līgā Atlético kā klubs ar nelielu budžetu neko daudz nepaguva paveikt, lai gan… Savā ziņā tikai palikšanu līgā jau var uzskatīt par lielu panākumu, jo, kad Marsio pēc karjeras beigām jautāja, kas bija viņa neaizmirstamākais brīdis, viņš sacīja:

“Lai cik dīvaini tas būtu teikt, palikšana valsts augstākajā līgā 2010. gadā ir lieta, kas man ir likusi strādāt visvairāk”.

Tikšanās ar trim sāncenšiem

Gadu vēlāk, 2011. gadā, Atlético izkrita no Premjerlīgas, taču nelielu mierinājumu sniedza Goia štata čempionāts.

Pēc tam turpinājās jau pazīstamā cīņa par izdzīvošanu B sērijā, kas ietvēra, piemēram, 2014. gada valsts čempiontitulu, līdz 2016. gadā viņi jau atkal atgriezās augstākajā līgā.

Tomēr Marsio otro reizi ar Atlético nedevās uz Premjerlīgu, jo pēc desmit klubā pavadītiem gadiem un 500+ mačiem viņš pārcēlās uz Goias EC.

Tur viņš turpināja savu ceļu: kā galvenais vārtsargs, gūstot vārtus un kļūstot par valsts čempionu. Tomēr Marsio savu karjeru noslēdza ar trešo lielo Goias štata klubu: EC Goiania.

Apjukums ar soda sitieniem

Tagad, kad zinām viņa karjeras stāstu, vēlreiz atdosim mikrofonu pašam Marsio (kurš, starp citu, šobrīd strādā par aģentu). Pirmkārt, runājot par to, kā, neskatoties uz 25 soda sitieniem, ko viņš izpildīja savā karjerā, viņš laiku pa laikam apmulsa, izpildot 11 metru soda sitienus.

“Lai cik tas jocīgi neizklausītos, soda sitienu laikā es bieži apmulsu, jo sāku savā galvā domāt: “labi, vārtsargs domā šādi.” Bet, lai tādas domas domātu vissvarīgākajā brīdī… Patiesībā man vajadzēja domāt kā laukuma spēlētājam, taču reizēm bija grūti pašam mainīt pieeju”. Marsio atzina, ka savulaik pat nodevis soda sitienu izpildes tiesības savam draugam.

Atkārtojumiem bija nozīme

Kas attiecas uz 18 brīvsitieniem, ko Marsio izpildīja savā karjerā, viņa panākumu atslēga bija milzīgs gribasspēks un neprātīgi daudz atkārtojumu.

“Uzskatu, ka neviens treneris neuzdrošinātos mudināt vārtsargu pašam izpildīt brīvsitienus, jo tādā veidā komanda vienmēr tiek pakļauta nelielam riskam. Vēlmei gūt vārtus ir jānāk no paša vārtsarga: jāizrāda iniciatīva, pēc kuras labi treneri var viņu vadīt.

Karjeras pirmajos gados izpildīju aptuveni 100 sitienus dienā, taču, laikam ejot, atkārtojumu skaits samazinājās. Lai gan viens no iemesliem bija tas, ka es pats kļuvu labāks, galvenais bija tas, ka tas vienkārši bija nogurdinoši. Ja visu laiku veic vienu un to pašu kustību, tas kļūst nogurdinoši un var izraisīt arī traumas”, viņš sacīja.

Duelis ar elku Rožerio Seni

Nobeigumā Marsio atminas konfrontāciju ar savu elku, vēsturē rezultatīvāko vārtsargu Rožerio Seni (par kuru arī vēlāk rakstīsim).

Proti, Marsio un Seni tikās arī Brazīlijas augstākajā līgā, kur tieši Seni guva vārtus pret mūsu šī stāsta galveno varoni. “Tas notika 2010. gadā Brazīlijas čempionātā, un, protams, tas bija soda sitiens. Mačs noslēdzās neizšķirti 1:1”, atcerējās Marsio.

Viņš bija tuvu vārtu guvumam pret Seni, taču liktenis lēma citādi. “Nākamajā savstarpējā mačā es guvu savainojumu, tāpēc tiku nomainīts. Tomēr divas minūtes vēlāk nopelnījām sodu. Tā būtu bijusi mana iespēja, bet ko padarīt… var teikt, ka Rožerio vienkārši paveicās”, smejoties secina Marsio.

***

Kad vārtsargi gūst vārtus rakstu sērija: