Hosē Luiss Čilaverts Vélez Sársfield labā desmit gadu laikā guva 48 vārtus un kļuva gan par Argentīnas, gan Dienvidamerikas čempionu. Avots: Vélez Sársfield (velez.com.ar)

Kad vārtsargi gūst vārtus: Brīvsitienu maestro ar iesauku “Buldogs”

Futbols OlyBet 18.05.2024

Vārtu gūšana futbolā ir īstena māksla, ko, protams, vislabāk spēj realizēt uzbrucēji. Tomēr arī dažiem pussargiem un aizsargiem tas padodas nenoliedzami labi. Atcerēsimies, ka ar šādu aizsargu sarakstu jau esam Tevi iepazīstinājuši agrāk tepat Olybet.TV.

Tomēr dažkārt var gadīties, ka uz tablo parādās arī vārtsarga vārds, un tas nav saistīts ar vārtu guvumu savos vārtos. Tieši tāpēc mēs nolēmām iepazīstināt Tevi ar neparasti rezultatīviem vārtsargiem kā daļu no citas desmit rakstu sērijas.

2. vieta – Hosē Luiss Čilaverts (67 vārti)

Viens no ikoniskākajiem vārtsargiem futbola vēsturē dzimis 1965. gadā Lukē, Paragvajas trešajā lielākajā pilsētā. Tagad tās iedzīvotāju skaits ir gandrīz 300 000, bet toreiz tas bija desmit reizes mazāks un dzīves apstākļi bija radikāli atšķirīgi.

Tā bija nabadzīga pilsētiņa, kurā naudas trūkums skāra ikvienu, arī Čilavertu ģimeni – piemēram, Čilaverts savu pirmo apavu pāri dabūja tikai septiņu gadu vecumā. Līdz ar to arī mazajam Hosē Luisam bija jāstrādā no nulles.

Darbs nebija grūts, bet tomēr, ar to bija jātiek galā. Čilaverts slauca govis jau piecu gadu vecumā un pēc tam devās pārdot pienu tuvējā Nu Guazu pilsētā.

Tomēr mēs izlaidīsim viņa bērnības grūtības un pievērsīsimies stāstam par Čilaverta futbola karjeru, kas sākās … viņa pagalmā.

Mazā brāļa liktenis

Hosē Luisam un viņa trim brāļiem futbols bija tikai spēle, veids, kā izklaidēties. Kā jau katrs bērns, arī Čilaverts vēlējās spēlēt uzbrucēja pozīcijā, taču būdams jaunākais vecākie brāļi viņu lika vārtos. Tāpēc vairākus gadus vēlāk, kad Čilaverts sāka trenēties Sportivo Luqueño savā dzimtajā pilsētā, viņš lepni vilka rokās cimdus. Viņš jau zināja šo un to par vārtsarga lomu.

Vai varbūt pat vairāk nekā tikai šo un to. Čilaverts bija diezgan labs, par ko liecina arī fakts, ka viņš Paragvajas Premjerlīgā debitēja jau 15 gadu vecumā. Trīs gadus vēlāk viņam jau kaklā karājās sudraba medaļa Lukenjo kreklā, un tajā pašā sezonā viņš guva savus pirmos vārtus, realizējot visus četrus viņam uzticētos sodus.

Pēc tam Čilaverts pārcēlās uz Guarani, ar kuru viņi tika kronēti par valsts čempioniem. Jau atkal iesaistīti bija soda sitieni. Tomēr bija arī kļuvis skaidrs, ka mājas līga vārtsargam ir par mazu, tāpēc Čilaverts 20 gadu vecumā pārcēlās uz lielo Argentīnas klubu San Lorenzo. Un tur atklājās arī cits viņa talants: brīvsitieni.

Likme un motivācijas zaudējums

Tas notika lielā mērā pateicoties serbu trenerim Boram Milutinovičam, kurš rīkoja dažādas likmes, lai uzturētu labā formā komandas iekšējo atmosfēru. Ar Čilavertu viss sākās ar pāris Coca-Cola pudelēm soda sitienu sacensībās. Čilaverts jau tad bija labs soda sitienu maestro.

Milutinovičs duelī tomēr uzvarēja, bet Čilaverts, kurš zināms kā slikts zaudētājs, to tā neatstāja un solīja atriebties. Tāpēc viņš sāka cītīgi vingrināties, pēc treniņiem veicot simtiem brīvsitienu, lai apgūtu šo mākslu.

Tomēr Čilaverts neguva vēlamo atriebību, jo Milutinovičs saņēma piedāvājumu no Eiropas, no Udinese, un viņš devās tālāk. Tomēr mums par laimi Čilaverts turpināja iet pa ceļu, pa kuru jau bija gājis.

Tiesa, sekojošie Sanlorenco kluba galvenie treneri nebija tik lielā sajūsmā par Čilaverta alternatīvajām prasmēm, tāpēc viņš neguva vārtus ne reizi savos 122 Los Santos rindās aizvadītajos mačos. Tomēr viņš bija labā līmenī savu pamatprasmju, t.i., sitienu atvairīšanas ziņā, kas viņam deva iespēju 1988. gadā pārcelties uz Spāniju, konkrētāk uz Real Zaragoza.

Kliedzieni: atgriezies vārtos!

Tur viņš pavadīja kopā trīs sezonas, taču noskaņa nebija pareizā. Likās, ka Eiropa vēl nebija gatava viņa modernajai pieejai. Vienā no savām intervijām Čilaverts atcerējās, kā līdzjutēji sāka kliegt, kad viņš sita bumbu un skrēja ārā no sava laukuma.

“Tas bija tikai laikmets, bet daudzi cilvēki patiešām bija pret manu spēles stilu. Kad es sāku izspēlēt bumbu no aizmugures un doties uz priekšu, viņi sāka kliegt uz mani, lai es eju atpakaļ vārtos. Taču es to uztvēru kā veidu, kā palīdzēt savai komandai”, sacīja Čilaverts, kurš arī Spānijā turpināja trenēties standartsituācijās.

Tā viņš beidzot nopelnīja reālu iespēju 1989./90. gada sezonā, kad Zaragoza nopelnīja sodu pret Real Sociedad un tiesības to izpildīt deva Čilavertam. Vārtsargs realizēja soda sitienu, taču…

“Es devos uz soda sitienu un palūdzu vienam no laukuma spēlētājiem palikt aizmugurē, lai tā teikt sargātu vārtus. Es iesitu soda sitienu, un mēs to nosvinējām laukuma vidū. Tad es lēnām sāku skriet atpakaļ uz saviem vārtiem: nedarīju to pārāk ātri, jo biju atstājis komandas biedru, lai segtu vārtus. Taču es nezināju, ka arī viņš bija ieradies kopā ar mums svinēt manu vārtu guvumu. Tā nu Sociedad ātri izspēlēja bumbu un no tālienes raidīja to tīklā. Godīgi sakot, mani, iespējams, par to varēja nogalināt, taču, par laimi, mēs tobrīd bijām vadībā ar 2:0 un uzvarējām ar 2:1. Bet tas bija traki”, atceras Čilaverts.

Uzplauka Argentīnā

Īsāk sakot, Čilaverts Saragosā neatrada sev piemērotu vidi, un, kad viņš trešajā sezonā tika nosēdināts uz rezervistu soliņa, paragvajietis nolēma, ka ir pienācis laiks atgriezties Dienvidamerikā. Par jauno pieturu kļuva Argentīnas labākais klubs Velez Sarsfield.

Tur Čilaverts par galveno treneri ieguva Karlosu Bjanki, kurš bija gatavs izmantot visas vārtsarga stiprās puses. Un tad tas notika: Čilaverts spēlēs sāka izpildīt brīvsitienus! Pirmais no tiem lidoja tīklā 1994. gada 2. oktobrī mačā pret Deportivo Espanol.

Bija spēles 89. minūte un rezultāts bija neizšķirts 0:0, kad Velez komanda pretinieku soda laukuma tuvumā nopelnīja brīvsitienu. Čilaverts paskatījās uz galveno treneri, kurš no malas kliedza: “Hosē, Hosē, sit, sasodīts!”.

“Klausies, Karloss, tagad labāk tā neriskēsim”, viens no laukuma spēlētājiem ir kliedzis trenerim, vēsta El Grafico.

“Roberto, es esmu treneris. Ļauj paragvajietim izpildīt sitienu. Saprati? Ļauj viņam to darīt”, Bjanki smagi piecirta kāju.

Čilaverts tieši tā arī izdarīja, kļūstot par pirmo vārtsargu futbola vēsturē, kurš guva vārtus no brīvsitiena lielajā līgā.

Vārti un balvas

Turpmākajos gados Čilaverts nopelnīja arvien vairāk iespēju un guva arvien vairāk vārtu. Piemēram, 1996./97. gada sezonā viņš Velez rindās visās līgās guva 11 vārtus, bet gadu vēlāk Argentīnas Premjerlīgā 35 mačos guva pat 10 vārtus!

Tajā pašā laikā vārtsargs nepameta novārtā savu pamatdarbu, t.i., vārtu sargāšanas pienākumus. Viņam tas padevās ļoti labi: 1995., 1997. un 1998. gadā IFFHS viņu izvēlējās par labāko vārtsargu pasaulē!

Brīžiem viņa sniegumi bija tik pārpasaulīgi, ka viņam aplaudēja pat pretinieku spēlētāji ar leģendāro Djego Maradonu priekšgalā.

Great Football Moments ❤️

Maradona applauds Chilavert after saving his Free-kickpic.twitter.com/tSQlPJGZZC
— My Greatest 11 (@MyGreatest11) January 23, 2021

“Laba komanda sākas ar labu vārtsargu”, savus principus skaidroja Čilaverts. “Ņem, piemēram, 1982. gada Brazīlijas komandu, kas bija fantastiska, otrajā vietā aiz Pelē un Garinčas laikiem. Bet viņu problēma bija tā, ka viņu vārtus sargāja Valdirs Peress. Par laimi, viņi spēja viegli gūt vārtus, kad pretinieki jau bija guvuši vārtus pret viņiem.

Slavenākie vārti radās no nekurienes

Kā jau minēts iepriekš, Čilaverts savā karjerā guva 67 vārtus. Slavenākais no tiem notika 1996. gada 22. martā mačā pret River Plate. Proti, pretinieki šķietami nevainīgā situācijā kļūdījās vidējā līnijā, taču arī tur Čilaverts saskatīja iespēju un no 60 metru attāluma raidīja bumbu tīklā!

“Ir bijuši spēlētāji, kuri guvuši vārtus no tālās distances, parasti tas ir nejaušības dēļ. Bet tas bija savādāk”, atcerējās Čilaverts. “Es redzēju, ka [vārtsargs Germans] Burgoss bija ārpus kastes un skatījās uz debesīm, nevis uz to, kas notiek laukumā. Tā nu es ātri aizskrēju uz bumbu. Kad es ierados pie bumbas, tiesnesis bija man priekšā, tāpēc es viņam kliedzu, lai “kusties!”. Par laimi viņš to izdarīja, jo šis sitiens viņu būtu nokautējis, ja viņš nebūtu pieliecies.

Pat River Plate spēlētāji mani apsveica pēc šiem vārtiem. Tas man bija īpašs vārtu guvums, jo mans tēvs tobrīd slimnīcā atveseļojās no sirdslēkmes, un es šos vārtus veltīju viņam. Mēs uzvarējām tajā mačā, un es pēc spēles atdevu savu kreklu tiesnesim. Viņš to bija pelnījis savu refleksu dēļ; turklāt tā bija viņa pēdējā spēle”.

It’s 26 years since Jose Luis Chilavert did this from his own half against River Plate.

HAVE IT.pic.twitter.com/C2gFAj3g4F
— A Funny Old Game (@sid_lambert) March 22, 2022

1999. gadā Čilavertis kļuva par pirmo vārtsargu vēsturē, kurš guvis hat-trick. Šo panākumu viņs realizēja mačā pret Ferro Carril Oeste, kurā Velez nopelnīja trīs soda sitienus.

Pēc desmit gadiem Velez rindās, kur viņš kopā guva 48 vārtus 341 spēlē un virs galvas cēla četras Argentīnas čempionāta trofejas un vienu Libertadores kausu, Čilaverts nolēma dot vēl vienu iespēju Eiropai. Viņš pievienojās Francijas klubam Strasbourg.

Lai gan 2000./2001. gada sezonā klubam neizdevās noturēties Premjerlīgā, pateicoties Čilaverta atvairījumiem – un vieniem vārtiem – tas bija brīnišķīgs ceļojums Francijas kausa izcīņā, kas beidzās ar kausa izcīņu! Finālā, kurā tika realizēta soda sitienu sērija, tieši Čilaverts trāpīja izšķirošo bumbu Amiens tīklā.

2003. gadā Čilaverts atgriezās Dienvidamerikā, velkot Urugvajas augstākā kluba Penarol kreklu. Savu simbolisko gulbja dziesmu viņš izpildīja gadu vēlāk ar Velez, kas viņu pagodināja ar atvadu spēli 2004. gada vasarā. Jā, Čilaverts guva vārtus arī šajā mačā…

Paragvaja un Pasaules kausa nasta

Noliekot pie malas viņa klubu karjeru, dažas sadaļas veltīsim arī Čilaverta izlases karjerai, jo tieši Paragvajas kreklā tika gūti viņa slavenākie sasniegumi. Pirmo reizi izlasē viņš spēlēja 1989. gadā, kad viņam tika uzticēti soda sitieni Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē pret Kolumbiju.

Pamazām vārtsargs sāka izpildīt brīvsitienus, un, kad Paragvaja kvalificējās 1998. gada pasaules čempionātam, daudzi cerēja, ka Čilaverts kļūs par pirmo vārtsargu, kurš guvis vārtus finālā. Šai cerībai bija pamats, jo kvalifikācijā viņam izdevās no brīvsitiena raidīt bumbu argentīniešu tīklā.

Tātad, kad Paragvaja Pasaules kausa izcīņas atklāšanas spēlē tikās ar Bulgāriju, visi futbola cienītāji lūdza vienu: brīvsitienu! Uz šīm lūgšanām tika atbildēts mača 72. minūtē, kad Trifons Ivanovs 35 metrus no vārtiem nogāza Horhi Luisu Kamposu.

Bija pienācis Čilaverta laiks. Vārtsargs ar iesauku “Buldogs” skrēja uz otru laukuma pusi, nolika bumbu vietā, ieskrējās un ar kreiso kāju iegrieza bumbu vārtu virzienā…

… tikai lai noskatītos, kā bulgāru vārtsargs Zdravko Zdravkovs to lieliski atvairīja un pārcēla pār vārtu pārliktni.

Pēc mača Čilaverts uzslavēja savu kolēģi, taču solīja, ka, lai gan ilgi gaidītie vārti šajā dienā nedzima, viņš tomēr sasniegs šo atzīmi. Diemžēl tas nenotika.

1998. gada Pasaules kausa izcīņā Paragvajai bija četri mači – apakšgrupā izlase spēlēja pret Spāniju un Nigēriju, bet astotdaļfinālā pret vēlāko čempioni Franciju –, taču Čilaverts tur neieguva vēl vienu tikpat labu iespēju.

Četrus gadus vēlāk situācija bija tāda pati: Čilaverts nosargāja savus vārtus mačos pret Spāniju, Slovēniju un Vāciju, taču apdraudēt pretinieku vārtus viņam tā arī neizdevās.

Lai gan neiekļūšanu Pasaules kausa vēstures grāmatās var uzskatīt par nelielu trūkumu, Čilaverta vārds joprojām drosmīgi figurē blakus citām leģendām visās citās futbola grāmatās. Paragvajas izlasē viņa kontā ir kopā 74 mači un astoņi vārti, no kuriem trīs tika gūti ar brīvsitieniem.