Kad vārtsargi gūst vārtus: Vārti, kurus aizēnoja šovs, narkotikas un skorpiona sitiens

Vārtu gūšana futbolā ir īstena māksla, ko, protams, vislabāk spēj realizēt uzbrucēji. Tomēr arī dažiem pussargiem un aizsargiem tas padodas nenoliedzami labi. Atcerēsimies, ka ar šādu aizsargu sarakstu jau esam Tevi iepazīstinājuši agrāk tepat Olybet.TV.

Tomēr dažkārt var gadīties, ka uz tablo parādās arī vārtsarga vārds, un tas nav saistīts ar vārtu guvumu savos vārtos. Tieši tāpēc mēs nolēmām iepazīstināt Tevi ar neparasti rezultatīviem vārtsargiem kā daļu no citas desmit rakstu sērijas.

5. vieta – Renē Higuita (43 vārti)

Ja savas vārtsarga karjeras laikā esi guvis 43 vārtus, varētu domāt, ka esi pazīstams tieši ar to. Taču Renē Higuitas gadījumā tas tā nav. Viņš galvenokārt ir pazīstams ar savu skorpiona sitienu. Par šo un ĻOTI krāsaino kolumbieša karjeru kopumā mēs Tev pastāstīsim zemāk.

Dzimis 1966. gada 27. augustā Medeljinas priekšpilsētā, Kolumbijas kokaīna galvaspilsētā, Higuita aizvadīja smagu bērnību. Viņa tēvs Horhe pameta ģimeni, kad Renē vēl bija zīdainis, un viņa māte Marija Dioselina nomira, pirms viņš sāka iet uz skolu. Viņu uzaudzināja vecmāmiņa Ana Felisa.

Futbols kā izeja

Tā un kopumā sliktā dzīves līmeņa dēļ reģionā Higuita uzauga nabadzībā, tāpēc viņam jau pusaudža gados bija jāmeklē darbs. Tikai tāpēc, lai palīdzētu vecmāmiņai (un sev) savilkt galus kopā.

Tomēr visus brīvos brīžus Higuita pavadīja laukumā netālu no mājām, kur kopā ar draugiem spēlēja futbolu – tā bija viņa bēgšana no skarbās ikdienas Kolumbijā. Vienubrīd viņš iekrita vietējā kluba Millonarios acīs, kas galu galā uzaicināja viņu uz treniņu.

Tur Higuita ātri uzplauka, taču svarīgi uzsvērt, ka sākumā viņš bija uzbrucējs un labākais vārtu guvējs dažādos jaunatnes turnīros. Bet, ja Millonarios pamatvārtsargs guva savainojumu kādā no spēlēm, tieši Higuitam tika lūgts palīdzēt komandai. Tomēr viņš izrādījās tik prasmīgs starp vārtu stabiem, ka drīz vien ieņēma savu vietu tur uz pastāvīgu laiku.

Kļuva par zvaigzni Eskobara acu priekšā

Higuita profesionāli debitēja 1985. gadā, joprojām Millonarios sastāvā. Būdams tikai 19 gadus vecs, kluba labā viņš aizvadīja 16 mačus, kuros guva arī 7 vārtus. Tie, protams, tika gūti no brīvsitieniem un soda sitieniem.

Drīz vien viņš pievērsa uzmanību pilsētas konkurentu klubam Atletico Nacional, kas bija arī Higuitas iecienītākais klubs. Tāpēc nevajadzētu būt pārsteigumam, ka vārtsargs pārcēlās uz turieni, lai gan to veicināja arī pilsētas slavenākā vīra, tolaik par bagātāko cilvēku pasaulē uzskatītā Pablo Eskobara finanses. Proti, kokaīna karalis bija kluba īpašnieks.

Nacional rindās Higuita spīdēja vēl spožāk. Pateicoties drosmīgai iniciatīvai un prasmīgai bumbas apstrādei, viņš lielāko daļu spēļu darbojās nevis kā vārtsargs, bet gan kā brīvais aizsargs jeb “libero” (“slaucītājs”).

El Loco izcīnītās trofejas

Tā kā viņš vairākkārt tika redzēts iznākam no soda laukuma ar bumbu un driblējam garām uzbrucējiem, viņš fanu vidū izpelnījās iesauku El Loco jeb trakais. Šajā brīdī ir vērts uzsvērt, ka, ja līdzīgi vārtsargi, kas drosmīgi spēlē ar kājām, mūsdienās ir izteikti dārgi, tad 80. gados tā bija revolūcija.

Pateicoties Higuitas spēles stilam, Nacional bieži vien labprāt spēlēja ar viena vīra vairākumu – galu galā viņiem bija 11 laukuma spēlētāji, kamēr pretiniekiem 10. Un šāda pieeja viņiem nesa panākumus.

1989. gadā Nacional kļuva par pirmo Kolumbijas komandu, kas ieguva Dienvidamerikas Čempionu līgas trofeju Copa Libertadores. Finālā 11 metru soda sitienu sērijā par varoni kļuva Higuita, atvairot trīs pretinieku sodus!

Tā paša gada rudenī klubs uzvarēja arī Copa Interamericana – Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas čempionu Superkausa izcīņā, kas šobrīd vairs nav aktīva – un 1991. gadā pēc desmit gadu pārtraukuma Nacional tika kronēti arī par Kolumbijas čempionu.

Guva vārtus un spīdēja arī izlasē

Ņemot vērā tik labus sniegumus, Higuita nopelnīja izsaukumu arī uz nacionālo izlasi, kurā viņš debitēja 1987. gadā. Gadu vēlāk viņš iepazīstināja sevi plašākai futbola sabiedrībai, gūstot 11 metru soda sitienu draudzības spēle pret Somiju. Higuita Kolumbijas labā guva trīs vārtus, protams, visus no soda sitieniem.

Tomēr patiesais Higuitas slavas pieaugums sākās 1990. gada Pasaules kausa izcīņā, kad viņš pasaulei parādīja savas iemaņas divcīņās un bumbas driblā. Toreiz Kolumbijai izdevās izkļūt no apakšgrupas un astotdaļfinālā izlase tikās ar Kamerūnu, taču tur Higuitas drosme kļuva liktenīga.

Pēc pamatlaika beigām ar rezultātu 0:0, mačs nonāca papildlaikā. Arī tur situācija palika nemainīga, līdz mača 106. minūtē Higuita kļūdījās sava laukuma pusē.

Viņš mēģināja apspēlēt Kamerūnas veterānu uzbrucēju Rodžeru Millu, taču to darot zaudēja bumbu. Pēc bumbas izcīnīšanas 41 gadu vecais veterāns nedomāja divreiz, viegli izvirzot afrikāņus vadībā. Ne tikai tas, bet pēc divām minūtēm Milla iedzina vēl vienu, liktenīgo naglu kolumbiešu zārkā.

Vispirms uz Eiropu un…

Atgriežoties pie klubu karjeras, 1992. gads bija vienīgais, kad Higuita izmēģināja laimi Eiropā. Taču pāreja uz Real Valladolid Spānijā neattaisnoja lolotās cerības, tāpēc kapteinis drīz vien atgriezās dzimtenē, kur norisinājās sekojošie notikumi.

Proti, savulaik bagātākais cilvēks pasaulē, narkobarons Eskobars uz to brīdi jau atradās lejupejošās spirāles sākumā. 1992. gada vasarā viņam izdevās izbēgt no cietuma, taču viņam nebija naudas. Viņš gan mēģināja to aizņemties no sava bijušā biznesa partnera, cita kokaīna pavēlnieka Karlosa Molinas, kurš tomēr atteica.

Bankrotējis — un nu arī aizvainots — Eskobars izdarīja pēdējo izmisīgo gājienu, nolaupot Molinas 15 gadus veco meitu Klaudiju un pieprasot izpirkuma maksu. Šajā brīdī sarunā iesaistījās Higuita.

Proti, spēlējot Nacional komandā, viņš bija iekarojis gan Eskobara, gan Molinas uzticību, kādēļ tieši viņš tika izvēlēts par izpirkuma starpnieku.

… tad uz cietumu

Stāsti vēsta, ka Molina iedeva Higuitam koferi ar 300 000 peso, ko vārtsargam vajadzēja sargāt, līdz nolaupītāji ar viņu sazinājās. Kad tas notika, viņam tika doti tālāki norādījumi, kur doties un ko darīt.

Taču Higuita naudas nodošanas vietā ieradās agrāk un, gaidot Eskobara vīrus, sniedza autogrāfus bērniem, kuri klaiņoja pa apkārtni un par viņu interesējās – viņš tomēr bija valsts slavenība!

Šī rīcība Higuitam kļuva liktenīga, jo tādā veidā Kolumbijas policija pēc lietas izmeklēšanas varēja novietot vārtsargu notikuma vietā un konstatēja, ka arī Higuita ir piedalījies nolaupīšanā.

Galu galā viņš bija saņēmis 64 000 peso kā pateicības zīmi par veiksmīgo apmaiņu. Tā nu vārtsargs tika atzīts par vainīgu un nosūtīts aiz restēm uz septiņiem mēnešiem pat bez tiesas (80. un 90. gadi Dienvidamerikā bija traki laiki).

Izlaistais PČ un skorpiona sitiens

Viņš tika atbrīvots no cietuma 1994. gada sākumā, taču futbola pauzes un vairākas nedēļas ilgušā badastreika dēļ cietumā Higuita bija tālu no savas agrākās fiziskās formas, tāpēc viņš izlaida Pasaules kausu ASV 1994. gadā.

Tomēr Higuita jau rudenī atgriezās starp vārtu stabiem un palīdzēja Nacional izcīnīt vēl vienu čempionu titulu. Gadu vēlāk viņš atkal uzvilka Kolumbijas izlases kreklu, un tad TAS notika. 1995. gada 6. septembrī pilnā Vemblija stadionā Higuita veica futbola vēsturē slavenāko sitiena atvairīšanu – skorpiona sitienu.

Vēlākajās intervijās vārtsargs ir teicis, ka šis manevrs nav dzimis laukumā uz vietas. Viņš to plānojis gadiem ilgi. “Savā valstī savulaik reklamēju gāzētu dzērienu, kā laikā man bija jāspēlē futbols ar bērniem. Kādā brīdī viens no bērniem izpildīja “šķērītes” sitienu. Pēc tam es viņam minēju, ka būtu vēl iespaidīgāk, ja viņš to darītu pratējā virzienā. Un tad es sapratu, ka es pats vēlos to realizēt kādā no spēlēm. Toreiz es vienkārši nezināju, kur un kad tas notiks, bet septiņus gadus vēlāk Vemblijā es beidzot ieguvu savu iespēju.

Galu galā – šovmenis

Ar nelielu žurnālistisku pārspīlējumu, bet tomēr var teikt, ka šis pasaulslavenais manevrs bija arī sākums Higuitas lēnajai lejupslīdei. Viņš spēlēja augstākajā līmenī, t.i., Nacional labā, vēl divus gadus, līdz 1997. gadam, bet pēc tam kļuva par sava veida nomadu.

Turpmākajos gados viņam nekur īsti neizdevās nostiprināties. Astoņi dažādi klubi un tam visam “kronis” bija pozitīvs dopinga tests 2004. gadā. Kokaīns…

Īsāk sakot, savas karjeras pēdējos gados Higuita bija vairāk kā šovmenis, kurš tika atvests uz klubu galvenokārt, domājot par kreklu un biļešu pārdošanu. Vārtsargs pieņēma šo lomu, jo arī tā varēja nopelnīt.

Lai gan viņa karjeras beigas izvērtās šādi, neviens nevar atņemt viņa 43 vārtus un pasaulslaveno skorpiona sitienu.

Kad vārtsargi gūst vārtus rakstu sērija:

• 10. vieta: Vārtsargs, kurš sāka kā uzbrucējs, bet kļuva par seškārtēju valsts čempionu
• 9. vieta: Jaunākais soda sitienu maestro Eiropas augstākajās līgās
• 8. vieta: Pravietis, kurš kļuva slavens svešā zemē
• 7. vieta: Soda sitienu speciālists, kurš trenējās slepeni, neskatoties uz aizliegumiem
• 6. vieta: Vēsturē visrezultatīvākais eiropietis nāk no Bulgārijas

P.S. Ja Tevi interesē arī mūsu “Kad aizsargi gūst vārtus” rakstu sērija, vari ar to iepazīties šeit:

• 10. vieta: 200 tūkstošu ieguldījums, kas pārsteidza ikvienu
• 9. vieta: Brazīlijas bombardieris Robertu Karlušs
• 8. vieta: Vācijas bombardieris vārdā Pauls
• 7. vieta: Visu laiku labākais aizsargs, kurš nekad nav pārstāvējis Angliju
• 6. vieta: Anglijā dzimušais 11 metru maestro, kurš pārstāvēja Skotiju
• 5. vieta: Spēlētājs, kuru lielākā daļa ienīst, bet mājas pūlis mīl
• 4. vieta: Francijas balsts, kurš karjeru sāka tāpat kā leģendārais igaunis Vasiļjevs!
• 3. vieta: Īstena Real un Spānijas izlases leģenda
• 2. vieta: Argentīnas varonis, kurš nebija draugos ar Maradonu
• 1. vieta: Barcelona un Nīderlandes leģenda, kas pārspēj pat uzbrucējus