Kad vārtsargi gūst vārtus: Vārtsargs, kurš sāka kā uzbrucējs, bet spīdēja arī vārtos

Vārtu gūšana futbolā ir īstena māksla, ko, protams, vislabāk spēj realizēt uzbrucēji. Tomēr arī dažiem pussargiem un aizsargiem tas padodas nenoliedzami labi. Atcerēsimies, ka ar šādu aizsargu sarakstu jau esam Tevi iepazīstinājuši agrāk tepat Olybet.TV.

Tomēr dažkārt var gadīties, ka uz tablo parādās arī vārtsarga vārds, un tas nav saistīts ar vārtu guvumu savos vārtos. Tieši tāpēc mēs nolēmām iepazīstināt Tevi ar neparasti rezultatīviem vārtsargiem kā daļu no citas desmit rakstu sērijas.

3. vieta – Horhe Kamposs (46 vārti)

Mūsu šodienas stāsta galvenais varonis, šobrīd 57 gadus vecais Horhe Kamposs, nav iekļauts rezultatīvāko vārtsargu topos. Tas ir tāpēc, ka savas karjeras laikā viņš kādu laiku darbojās arī kā uzbrucējs un arī tajā laikā guva vārtus. Bet mēs neļausim tam stāties ceļā labam stāstam.

Horhe Kamposs Navarete dzimis Meksikas piekrastes pilsētā Akapulko, kas galvenokārt pazīstama ar savām zelta smilšu pludmalēm. Arī Kamposs pavadīja laiku pludmalēs, būdams jaunāks, laiku pa laikam izklaidējoties uz viļņiem. Viņam patika sērfošana, taču vēl vairāk viņu aizrāva futbols.

Kamposs sāka karjeru dzimtajā pilsētā, bet, sasniedzot pilngadību, viņš pārcēlās uz galvaspilsētu Mehiko, lai valkātu lielā kluba Universidad Nacional kreklu. Tā kā Pumu sastāvā – kā klubu dēvē līdzjutēji – spēlēja arī Meksikas izlases pirmais kapteinis Ādolfo Rioss, toreiz jaunais Kamposs tika pienaglots pie soliņa, kas viņam nebija pa prātam.

Spēles laiks kā uzbrucējam?

Tā nu jauneklis, kurš prasmīgi apstrādāja bumbu, devās pie trenera un ierosināja, ka varbūt varētu nopelnīt spēles laiku kā uzbrucējs. Lai arī cik neticami tas izklausītos, viņš par to netika noraidīts un pirmās minūtes uz laukuma viņam izdevās nopelnīt jau 1988./89. gada sezonā. Taču neviens negaidīja to, kas bija priekšā.

Nākamajā gadā Kamposam, kurš turpināja būt kluba vārtsargs un tam arī trenējās katru dienu, tika uzticēts sākumsastāva uzbrucēja pienākumi. Rezultāts? 52 spēles visos turnīros un 22 gūti vārti. Tas viņu padarīja par kluba rezultatīvāko spēlētāju.

Lai gan varētu sagaidīt, ka meksikānim lika nolikt cimdus stūrī un turpināt pildīt centra uzbrucēja amatu, līdz ar leģendārā Riosa aiziešanu atbrīvojās kluba kapteiņa vakance, kuru uzņēmās tieši Kamposs. Tātad de facto viņa vārtsarga karjera sākās tikai 1990./1991. gada sezonā.

Spīdēja gan līgā, gan izlasē

Arī šis sākums nebija slikts, jo jau pirmajā gadā viņš palīdzēja klubam kļūt par valsts čempionu. Bija situācijas, kad pēc zaudējuma pirmajā puslaikā Kamposs otrajā puslaikā tika sūtīts laukumā uzbrucēja statusā. Nākamajās piecās sezonās Kamposs komandas labā kopumā guva 18 vārtus.

Tajā pašā gadā, kad viņš kļuva par Universidad Nacional galveno vārtsargu, Kamposam tika uzticēti cimdi arī Meksikas izlasē, kur ceļš uz slavu bija vēl nozīmīgāks. Proti, pateicoties viņa lieliskajiem atvairījumiem, Meksikai izdevās tikt līdz 1993. gada Copa America finālam, kur galu galā ar 1:2 piekāpās Argentīnai.

Mēnesi vēlāk Kamposs spīdēja arī Ziemeļamerikas un Centrālamerikas čempionātā jeb Zelta kausā, kur iekļuva finālā un tikās ar saviem ziemeļu kaimiņiem ASV. Pasaules kausa finālturnīram ASV klauvējot pie durvīm, Zelta kausa fināls bija kā ģenerālmēģinājums: amerikāņiem interesēja, kā rīkoties ar pārraidēm un kas nāks līdz ar tām.

Tas tika atzinīgi novērtēts, jo televīzijas pārraide sasniedza miljoniem māju visā ASV, kur visur bija redzami Kamposa pārsteidzošie bumbas atvairījumi, krāsains krekls un izmanīgi manevri. Vārdu sakot: cilvēki viņā iemīlējās!

Sniegums Pasaules kausā un trešā vieta

1994. gada Pasaules kausa izcīņā šī mīlestība turpināja pieaugt, jo Meksika uzvarēja grupā pret Īriju, Itāliju un Norvēģiju. Arī astotdaļfinālā pret Bulgāriju viņi uguņoja, aizvedot maču līdz soda sitienam, kur Kamposs atvairīja pirmo sitienu. Tomēr viņam par nelaimi trīs komandas biedri netrāpīja savus sitienus, kādēļ Meksika tomēr izkrita no sacensībām.

Labo sniegumu dēļ Kamposs tika izvēlēts par tobrīd pasaules trešo labāko vārtsargu, piekāpjoties tikai dānim Pīteram Šmeihelam un argentīnietim Serhio Goikočeam.

“Tas man bija īpašs brīdis, jo man nebija “pareizo” īpašību, lai automātiski kļūtu par labu vārtsargu. Mūsdienās gandrīz nepastāv vārtsargi, kas neprot spēlēt ar kājām. Bet es tam visam ieliku pamatus”, sacīja Kamposs, kurš piecus gadus pēc kārtas tika izvēlēts par Meksikas Premjerlīgas labāko vārtsargu.

1996. gadā viņš jau bija kļuvis par tādu zvaigzni, ka Nike viņu uzaicināja uztaisīt reklāmu kopā ar (super)zvaigznēm – Ēriku Kantonā, Paolo Maldini, Patriku Kluivertu, Luisu Figu u.c. –, kurā labie futbolisti iznīdēja ļaunos dēmonus no pasaules.

Apzinoties, ka viņš ir kļuvis par fenomenu, Kamposs nolēma to izmantot savā labā un pārcēlās uz ASV galveno līgu, t.i., MLS. Pirmos divus gadus viņš valkāja Losandželosas Galaxy, pēc tam Chicago Fire kreklu. Ar pēdējo viņš tika kronēts arī par valsts kausa ieguvēju.

Kamposa vadībā, kurš kļuva par superzvaigzni, Meksika optimistiski stājās pretī arī 1998. gada Pasaules kausam, kur tomēr aprobežojās ar astotdaļfinālu. Tieši Vācija izslēdza viņus no konkurences, uzvarot ar 2:1.

Zināmā mērā viņus mierināja gadu vēlāk notikušais pasaules kontinentu turnīrs Konfederāciju kauss, kurā meksikāņi iekļuva finālā un pieveica Ze Roberto, Emersona, Flavio Konsekao, Didas un jauna Ronaldinju pārstāvēto Brazīliju ar 4:3.

Eiropa palika nesasniedzama

Vēlāk Kamposs bija atgriezies dzimtenē, kur jau atkal uzvilka UNAM kreklu. Sezonā viņš guva sešus vārtus, taču panākumi nesekoja. Apzinoties, ka viņa karjera tuvojas klusai izskaņai, Kamposs vēlāk vēl nedaudz pasiroja, pēdējās sezonās spēlējot Tigres, Atlante un Puebla rindās, līdz 2004. gadā viņš nolēma doties pensijā.

Ņemot vērā viņa zvaigznes statusu, ir nedaudz pārsteidzoši, ka Kamposs savas karjeras laikā nekad nav spēlējis Eiropā. Tomēr tam bija vienkāršs iemesls. “Pārcelšanās uz Eiropu nebija iespējama, jo manu cenu noteica Meksikas klubi”, nožēlo pats vārtsargs.

Taču no augstākā līmeņa futbola viņš vēl nedaudz izgaršoja “Rest of the World” šova mačus, kur gan ģērbtuvi, gan laukumu dalīja ar īstām superzvaigznēm. “Taču, tā kā mēs visi runājām dažādās valodās, ne mēs, ne arī treneris nezinājām, kā sazināties savā starpā”, viņš smaidot piebilda.

Ak jā, tie krekli!

Lai gan savā ziņā Kamposs sasniedza Eiropu, kā arī visu pārējo pasauli, jo viņa valkātie krekli bija pazīstami VISIEM futbola faniem. Tie bija ārkārtīgi krāsaini, un tos izstrādāja pats Kamposs.

Iedvesmu tam viņš smēlies no savas dzimtās pilsētas Akapulko pludmalēm. “Kad kļuvu par profesionālu spēlētāju un vairs nevarēju sērfot, nodomāju, ka laukumā jānes tas pats noskaņojums un stils, ko redzēju no krasta. Lai to izdarītu, es nolēmu izmantot krāsas”, sacīja Kamposs.

“Manam draugam piederēja apģērbu uzņēmums Akapulko, un tā tas viss sākās. Sākumā es viņam prasīju dažus dizainus, kurus pēc tam mainīju pēc saviem ieskatiem. Bērniem tas viss patika. Viņiem bija vienalga, vai es spēlēju labi vai slikti. Sākumā es to neuzskatīju par lielu mārketinga triku, bet man tā bija tikai imitācija.

168 cm kā iespēja, nevis šķērslis

Savā ziņā Kamposam šī imitācija bija vajadzīga, jo, būdams tikai 168 centimetrus garš, viņš nebija gluži “biedējošākais” vārtsargs uzbrucējiem. Tajā pašā laikā viņš vienkārši spēja likt lietā savas stiprās puses – ātrumu un spēles izpratni.

“Uzbrucēja statuss man palīdzēja arī kā vārtsargam, jo tas deva man labāku izpratni par to, ko var darīt mani pretinieki. Tas ļāva man izvēlēties pozīcijas un iestatīt sevi, lai varētu ātrāk aptvert noteiktus leņķus”, viņš skaidroja.

“Jo vairāk iznāc no vārtiem, jo mazākus savus vārtus padari pretinieku uzbrucējam. Pēc dažu treneru domām, pārāk daudz riskēju, bet var teikt, ka man tas darbojās diezgan labi”, Kamposs sacīja.

Nobeigumā – jautrs fakts. Lai gan Kamposs Meksikā bija labi pazīstams visā valstī, cilvēki laiku pa laikam apmulsa, ieraugot viņu uz ielas. “Mani bieži uzrunāja un teica:” Tu izskaties pēc Horhe Kamposa, bet viņš ir daudz, daudz garāks un spēcīgāks. Es parasti atbildēju: “Jā, un arī neglītāks!”. Bet, kad es atvēru muti, viņi saprata, ka tas tomēr esmu es”.

Kad vārtsargi gūst vārtus rakstu sērija:

• 10. vieta: Vārtsargs, kurš sāka kā uzbrucējs, bet kļuva par seškārtēju valsts čempionu
• 9. vieta: Jaunākais soda sitienu maestro Eiropas augstākajās līgās
• 8. vieta: Pravietis, kurš kļuva slavens svešā zemē
• 7. vieta: Soda sitienu speciālists, kurš trenējās slepeni, neskatoties uz aizliegumiem
• 6. vieta: Vēsturē visrezultatīvākais eiropietis nāk no Bulgārijas
• 5. vieta: Vārti, kurus aizēnoja šovs, narkotikas un skorpiona sitiens
• 4. vieta: Vārtsargs, kurš deva priekšroku vārtu gūšanai, nevis to sargāšanai

P.S. Ja Tevi interesē arī mūsu “Kad aizsargi gūst vārtus” rakstu sērija, vari ar to iepazīties šeit:

• 10. vieta: 200 tūkstošu ieguldījums, kas pārsteidza ikvienu
• 9. vieta: Brazīlijas bombardieris Robertu Karlušs
• 8. vieta: Vācijas bombardieris vārdā Pauls
• 7. vieta: Visu laiku labākais aizsargs, kurš nekad nav pārstāvējis Angliju
• 6. vieta: Anglijā dzimušais 11 metru maestro, kurš pārstāvēja Skotiju
• 5. vieta: Spēlētājs, kuru lielākā daļa ienīst, bet mājas pūlis mīl
• 4. vieta: Francijas balsts, kurš karjeru sāka tāpat kā leģendārais igaunis Vasiļjevs!
• 3. vieta: Īstena Real un Spānijas izlases leģenda
• 2. vieta: Argentīnas varonis, kurš nebija draugos ar Maradonu
• 1. vieta: Barcelona un Nīderlandes leģenda, kas pārspēj pat uzbrucējus