Dimitars Ivankovs karjeras laikā realizēja 42 soda sitienus, padarot viņu par rezultatīvāko eiropiešu vārtsargu vēsturē. Avots: Instagram @de.futbol

Kad vārtsargi gūst vārtus: Vēsturē visrezultatīvākais eiropietis nāk no Bulgārijas

Futbols OlyBet 01.04.2024

Vārtu gūšana futbolā ir īstena māksla, ko, protams, vislabāk spēj realizēt uzbrucēji. Tomēr arī dažiem pussargiem un aizsargiem tas padodas nenoliedzami labi. Atcerēsimies, ka ar šādu aizsargu sarakstu jau esam Tevi iepazīstinājuši agrāk tepat Olybet.TV.

Tomēr dažkārt var gadīties, ka uz tablo parādās arī vārtsarga vārds, un tas nav saistīts ar vārtu guvumu savos vārtos. Tieši tāpēc mēs nolēmām iepazīstināt Tevi ar neparasti rezultatīviem vārtsargiem kā daļu no citas desmit rakstu sērijas.

6. vieta – Dimitars Ivankovs (42 vārti)

1975. gada 30. oktobrī Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā dzimušā Dimitara Ivankova pirmā mīlestība pret sportu bija nevis futbols, bet gan handbols. Viņš bija vārtsargs arī šajā sporta veidā un tieši Ļevski sporta kluba treneri bija tie, kas, redzot jaunieša prasmes, vienubrīd ieteica viņam mainīt jomu, jo futbolā viņa stiprās puses vienkārši izceltos vairāk.

Tā nu Ivankovs iesāka futbola treniņus, taču junioru līmenī viņš nebija īpaša zvaigzne, drīzāk pildīja rezerves vārtsarga lomu.

Arī viņa senioru debija radās praktiski no nekurienes. Proti, 1996. gadā, kad Ivankovam jau bija 21 gads, viņš bija Levski kluba trešais vārtsargs. Kādā brīdī viņam hierarhijā priekšā esošie Plamens Nikolovs un Krasimirs Koļevs vienlaikus guva savainojumus (liktenis?), un pienākumi sargāt vārtus tika uzticēti mūsu stāsta galvenajam varonim.

Viss sākās ar Eiro spēli

Taču šobrīd ir vērts uzsvērt, ka tā bija nevis vietējās līgas, bet gan Eirospēle: Levski UEFA Kausu ieguvēju kausa izcīņas otrajā priekšsacīkšu kārtā tikās ar Ļubļanas NK Olimpija.

Atklāšanas spēle Slovēnijā noslēdzās ar Olimpija uzvaru ar 1:0, bet divas nedēļas vēlāk Ivankovam Bulgārijā izdevās noturēt vārtus neskartus. Galu galā Iliana Simeonova sitiens deva Levski uzvaru pamatlaikā ar 1:0, kas nozīmēja, ka uzvarētājs tika izšķirts ar 11 metru soda sitienu sēriju.

Tajā Ivankovs vienu sitienu atvairīja, taču ar to bija par maz: nākamajā kārtā iekļuva Olimpija ar rezultātu 4:3. Neskatoties uz to, vārtsargs bija atstājis labu iespaidu nākamajām sezonām.

Joks kļuva par realitāti

Tā Ivankovs pamazām kļuva par Levski kluba galveno vārtsargu. Ne tikai tas, bet arī tad, kad komanda 1998. gada 1. aprīlī Bulgārijas Premjerlīgā nopelnīja soda sitienu pret Veliko Tarnovo Etar, tiesības uz to tika uzticētas tieši vārtsargam.

Tieši tā aizsākās mūsu stāsta varoņa soda sitienu karjera, kuras laikā viņš kopā realizēja 42 soda sitienus. Protams, Ivankovam daudzkārt ir jautāts, kā tieši viņš kļuva par sodu profesionāli.

“Es vienkārši vienmēr paliku ilgāk pēc treniņa, lai trenētu soda sitienus. Sākumā maniem komandas biedriem un treneriem likās, ka es vienkārši jokoju, bet pēc dažiem mēnešiem, kad viņi redzēja, cik liela ir mana atdeve, visi sāka mani uztvert nopietni”, atklāja bulgārs.

Ieņēma līdera lomu

“Levski kļuvu par atbildīgo par sodiem, jo spēju saglabāt vēsu prātu un nervus. Atceros vienu maču pret Brøndby [uzvara 4:1], kad izpildīju soda sitienu bez galvenā trenera Slavoljuba Muslina atļaujas. Pēc spēles viņš bija sašutis par manu lēmumu, bet visi mani komandas biedri tajā brīdī vienkārši nervozēja, tāpēc es jutu, ka man bija jārāda piemērs”, viņš atcerējās.

Papildus Ivankova teicamajiem 11 metru soda sitieniem, viņš bija arī labs vārtsargs un spēlēja galveno lomu tā dēvētajos Levski zelta gados gadsimtu mijā, kad viņi trīs gadus pēc kārtas tika kronēti par Bulgārijas augstākās līgas čempioniem. Papildus iepriekš minētajiem čempionātiem viņš arī piecas reizes palīdzēja klubam izcīnīt Bulgārijas kausu.

Kopumā Ivankovs Levski rindās pavadīja deviņas sezonas, kuru laikā kļuva arī par komandas kapteini. Komandas vārtus viņš sargāja kopumā 275 mačos. Tomēr 2005. gadā pienāca laiks doties tālāk, un vārtsargs devās uz Turcijas augstākās līgas klubu Kayserispor, kas par viņu Levski samaksāja 250 000 eiro.

Īsts varoņa mirklis

Līdz tam laikam Ivankova spēja sist soda sitienus jau bija labi zināms fakts, un viņš turpināja tos pildīt arī savā jaunajā klubā. Viņa Kayserispor perioda lielākajam panākumam ir jābūt 2008. gada Turcijas kausa finālam, kad viņš atvairīja trīs un realizēja divus soda sitienus ilgstošā soda sitienu sērijā, kas noslēdzās ar rezultātu 11:10!

“Tas, bez šaubām, ir manas karjeras spilgtākais punkts. Es uzreiz izpildīju pirmo sodu, bet pēc tam, tā kā sērija bija tik gara, vēlāk izpildīju arī otru. Turklāt tās atvairītās bumbas – viss bija vienkārši brīnišķīgi!”, Ivankovs atcerējās.

Pēc šī varoņdarba pie viņa durvīm jau klauvēja cits, bagātāks Turcijas klubs – Bursaspor. Pāreja izvērtās veiksmīga arī Ivankovam, jo viņš 2009./10.gada sezonā ar Bursaspor tika kronēts par Turcijas čempionu. Viņa ieguldījums tajā? 30 spēles (ieskaitot 14 “sausās” spēles) un 4 vārtu guvumi!

Atkāpās ar godu

Ivankovs pielika punktu savai karjerai Kiprā, kad viņš pārcēlās uz Anorthosis Famagusta bijušā Levski komandas biedra Staņimira Stoilova vadībā.

Tomēr šī gulbja dziesma neizvērtās veiksmīga, jo, Famagusta izkrītot no eirosērijas – divu spēļu summā ar 1:2 piekāpjoties Ziemeļmaķedonijas klubam Rabotnick –, līgums ar kapteini nekavējoties tika lauzts.

Saprotot mājienu, ka viņa laiks tuvojas beigām, Ivankovs ilgi garumā nestiepa, bet vienkārši pielika punktu savai garajai karjerai. “Visos klubos, kuros esmu spēlējis, vienmēr esmu bijis vadošais spēlētājs, kā arī galvenais 11 metru soda sitienu izpildītājs – lai tas tā arī paliek”, viņš sacīja.

Pārliecība bija galvenais

Runājot par 42 realizētajiem soda sitieniem, pēc Ivankova teiktā, bija vienkāršs noteikums: esi pārliecināts.

“Tāds es noteikti biju. Es biju tik pārliecināts, ka varēju gūt vārtus pat ar aizvērtām acīm. Tas patiesībā bija mans triks. Kad tiesnesis nopūta svilpi, es aizvēru acis un atvēru tās tikai tad, kad grasījos sist pa bumbu. To praktizēju katru dienu, tāpēc precīzi zināju, kurā brīdī sasniegšu bumbu”, viņš atklāja savu noslēpumu, kā ar prāta spēlēm apspēlēt citus vārtsargus.

Ivankovs ir pazīstams arī ar saviem sitieniem vārtu augšējā stūrī. Kāpēc? Sāpīgas pieredzes dēļ. “Reiz mēģināju sist bumbu vārtiem pa vidu, taču vārtsargs palika uz vietas un bez piepūles tvēra bumbu. Tas bija pazemojoši, tāpēc es mainīju savu pieeju un kopš tā laika neesmu kļūdījies”, viņš skaidroja.

Slepenā simpātija no Anglijas

Nobeigumā viena pavisam nesakarīga, bet tomēr jauka nianse par Ivankovu: proti, viņš ir dedzīgs Millwall fans. Kāpēc? Jo 90. gados tieši viņu spēle bija pirmā, kuru Ivankovs redzēja televīzijā! “Tā bija spēle pret Cardiff, ko pārraidīja Bulgārijas televīzija”, viņš atceras.

“Atmosfēra, azarts un spēles intensitāte mani vienkārši apbūra. Es redzēju Millwall fanus un domāju: viņi ir traki. Man tas tik ļoti patika, ka es sāku sekot līdzi tam, ko viņi dara katru nedēļu. Es zinu, ka daudzi spēlētāji sapņo spēlēt, piemēram, Old Trafford vai Anfield stadionos, taču es atdotu jebko, lai kaut reizi uzspēlētu The Den (Milwall mājas laukumā).

Diemžēl šis Ivankova sapnis nepiepildījās…

***

Kad vārtsargi gūst vārtus rakstu sērija:

***

P.S. Ja Tevi interesē arī mūsu “Kad aizsargi gūst vārtus” rakstu sērija, vari ar to iepazīties šeit: