Futbols. Algotņu spēle

Tā bija diena pirms Krištianu Ronaldu parakstīja līgumu ar Al Nassr, īstenojot bezmaksas pāreju, kuras aptuvenā vērtība gadā tiek lēsta 200 miljonu apmērā. 29. decembris. Diena, kad mūs pameta Pelē.

“Piemērs tik daudziem miljoniem, iedvesma vakar, šodien un uz visiem laikiem. Dusi mierā, karali Pelē”, bija daļa no Ronaldu sociālajos medijos publicētā veltījuma. Protams, toreiz dzīve bija citādāka. Vai tomēr nē?

Var apgalvot, ka Pelē bija pirmā globālā futbola superzvaigzne, pateicoties spēļu pārraižu attīstībai pasaulē, un tajā ir daļa patiesības. Tāpat arī neticami 1279 vārtu guvumi 1363 spēlēs saskaņā ar Ginesa rekordu grāmatām palīdzēja viņam izcelties. Bet tas, kas Pelē padarīja patiesi īpašu, bija viņa ietekme uz kultūru.

1961. gadā, būdams vien 21 gadu vecs, viņš tika pasludināts par Brazīlijas nacionālo dārgumu, padarot gandrīz neiespējamu viņa varbūtību pamest valsti. Protams, bija sarunas. Toreiz Eiropā sāka veidoties lielākas, turīgākas, spēcīgākas komandas, taču tā joprojām bija vienkāršāka, strādnieku šķiras spēle. Palikšana klubā Santos, iespējams, pat palielināja Pelē slavu.

Un viņam, protams, izdevās arī uzvarēt. Divreiz gan Copa Libertadores (Dienvidamerikas versiju Čempionu līgai), gan Starpkontinentālo kausu, pārspējot vadošos Eiropas kausa (Čempionu līgas priekšteces) ieguvējus Lisabonas Benfica un Inter Milan. Pēc 19 sezonām Santos rindās viņš devās pensijā, taču jau pēc sešiem mēnešiem atgriezās, lai pievienotos Ņujorkas klubam Cosmos, kura labā arī guva ievērojamus panākumus.

Lai gan nevar noliegt viņa vēlmi izjust citu kultūru un popularizēt futbolu Amerikas Savienotajās Valstīs, patiesība ir tāda, ka viņa lēmumu ietekmēja nauda un nekas cits. Kā Pelē norādīja savā biogrāfijā “Pelé: A Importância do Futebol” 2013. gadā, viņš nekad nav vēlējies spēlēt citā klubā, taču bija tuvu bankrotam savu neveiksmīgo ieguldījumu dēļ. Viņam nebija citu opciju.

Nauda liek pasaulei griezties

Pelē izdevās kļūt par pasaulē vislabāk apmaksāto sportistu, spēlējot Ņujorkā, kur viņš pelnīja 2,8 miljonus dolāru gadā, kamēr tikai retais jebkurā citā sporta veidā tajās dienās sasniedza līdzīgus rādītājus. Viņš tomēr bija algotnis. Piemērs vakar, šodien un uz visiem laikiem, kā Ronaldu diezgan atklāti norādīja. Ja Pelē tas tika piedots, kāpēc gan lai arī viņš to nedarītu?

Krištianu Ronaldu ir spēlējis Madeirā, Lisabonā, Mančestrā, Madridē un Turīnā, tad atgriezies Mančestrā un nu devies uz Saūda Arābiju. Viņš ir uzvarējis visur. Pieci prestižie Ballon d’Or apbalvojumi, pieci Čempionu līgas tituli, 837 vārtu guvumi 1181 spēlē un vairāk nekā 1 miljards dolāru ienākumos karjeras laikā. Pavisam neslikts mantojums, ko kādu dienu atstāt aiz sevis.

Tāpēc nevajadzētu būt pārsteigtiem, ka Ronaldu 37 gadus vecumā un tikai dažas nedēļas pēc viņa, visticamāk, pēdējās dalības Pasaules kausa izcīņā, nolēma pārcelties uz Saūda Arābiju. Galu galā tā ir kļuvusi par jau diezgan ierastu tendenci. Deivids Bekhems (ASV), Fabio Kannavaro (Ķīna), Šavi (Katara), Andress Injesta (Japāna) un vairāki citi kalpo kā spilgts piemērs. Kāds tiecas pēc kultūras maiņas, kāds pēc labāka klimata, kāds pēc naudas, kāds cits pēc jaunas pieredzes.

Tomēr Ronaldu pārejā ir kas tāds, kas izraisa pretrunas. Bēdīgi slavenajā novembra intervijā ar Pīrsu Morganu viņš skaidri norādīja, ka plāno palikt Eiropā un pierādīt, ka joprojām ir spējīgs gūt panākumus uz lielās skatuves. Diemžēl šķiet, ka interese par spēlētāju bijusi maza, vismaz no lielajiem klubiem. Cilvēkam, kurš tik ilgus gadus ir pavadījis pasaules futbola virsotnē, tā noteikti bija diezgan skarba realitāte.

Iespējams, viņa pēdējā nodaļa tomēr vēl nav uzrakstīta. 2024. gada Eiropas čempionāts nav aiz kalniem, un viņa dalība Čempionu līgā arī nav pilnībā izslēdzama. Bet pagaidām ļausim Ronaldu izbaudīt savu jauno dzīvi Saūda Arābijā. Interesants fakts. Vai zināji, ka Injesta joprojām aktīvi spēlē un turpina karjeru Japānā gandrīz piecus gadus pēc savas pēdējās spēlēs Barcelona un Spānijas labā?

Mūsdienās uzvara nozīmē visu

Godīgi sakot, spēlētāji mūsdienās tik bieži maina klubus, ka tam palicis samērā grūti izsekot. Spēle ir mainījusies. “Viena kluba vīri”, tādas leģendas kā Raiens Gigss, Gerijs Nevils, Pols Skoulzs (visi Manchester United), Paolo Maldīni (AC Milan), Frančesko Toti (Roma), Džeimijs Karagers (Liverpool), Karless Pujols (Barcelona) vai Tonijs Adamss (Arsenal) ir izcili piemēri sarakstam, kas, šķiet, tuvākajā laikā nekļūs daudz garāks.

Turīgākajiem klubiem vairs nav vietas kļūdām un mācībām. Svarīgas ir tikai uzvaras. Tikai daži jaunieši iegūst iespēju sevi pierādīt. Komandām, kurām nauda nav problēma, ir daudz vieglāk un ērtāk iegādāties kādu citu talantu vai aizvietotāju no plašā spēlētāju tirgus.

Varbūt mums kā skatītājiem, kā sporta līdzjutējiem ir vajadzīga cita perspektīva. Tomass Millers ir atdevis visu iespējamo Bayern Munich labā. Tāpat arī Serhio Busketss, kurš pārstāvējis Barcelona gan baltās, gan nebaltās dienās. Kurš uzdrošināsies teikt, ka, piemēram, šis duets nav pelnījis vienu vai divas sezonas Losandželosā, Tokijā vai Sidnejā, ja viņu ķermenis vairs nespēj attaisnot Eiropas augstākā futbola prasības?

Bet varbūt šī jaunā perspektīva jau ir klāt. Vācijas basketbola leģenda Dirks Novickis visu savu NBA karjeru pavadīja Dallas Mavericks rindās. Viņš bieži vien brīvprātīgi pieņēma mazāku samaksu, lai komanda varētu piesaistīt citas zvaigznes, vienlaikus ievērojot algas griestus, un tādējādi būtu konkurētspējīgāka. Saskaņā ar Business Insider aprēķiniem viņš visas karjeras laikā atteicās no gandrīz 200 miljoniem dolāru.

Lai arī šie upuri 2011. gadā Novickim atnesa NBA titulu, ir kļuvis skaidrs, ka ne visi ciena viņa neparasto laipnību un domāšanas veidu. Basketbola līdzjutēji visā pasaulē ir kritizējuši viņa NBA čempiona titulu deficītu (varbūt tiešām citur būtu veicies labāk?) un lēmumu atteikties no pelnītās naudas, kā arī palikšanu vienā klubā līdz 41 gada vecumam.

Dažas uzvaras joprojām nozīmē vairāk

Ja mūsdienu klubi vērtē uzvaras pāri visam, vai to dara arī jaunā līdzjutēju paaudze? Iespējams. Taču varbūt sportiskā ideoloģija pamazām mirst. Uzvari, un tu tiksi lolots līdz brīdim, kad zaudēsi un būs laiks atvadīties. Jauna diena, jauns klubs, jauns izaicinājums, jauna algas diena. Nekas vairāk kā algotņi.

Tiem, kas ilgojas pēc vecajiem labajiem laikiem, valstsvienības joprojām ir drošs patvērums. Piemēram, Lionels Mesi, kurš decembrī izcīnīja Pasaules kausa titulu ar Argentīnu, ko Buenosairesas ielās svinēja pieci miljoni cilvēku. Viņi svinēja trofeju, kas valstī nebija viesojusies jau 36 gadus. Kā 2016. gadā teica pats Mesi, viņš būtu gatavs iemainīt visus savus individuālos apbalvojumus pret Pasaules kausa titulu. Tagad viņam tas nav jādara.

Varbūt tieši tas palīdz izšķirt labos no izcilajiem sportistiem mūsdienu pasaulē, bet varbūt tas tā ir bijis vienmēr. Galu galā Pelē ir trīskārtējs pasaules čempions. Mesi ir pasaules čempions un Copa America uzvarētājs. Krištianu Ronaldu ir Eiropas čempions. Novicka kontā ir Pasaules kausa bronza un EuroBasket sudrabs.

Par laimi, dažas lietas joprojām nevar nopirkt par naudu.